In memoriam Valdis Baltruks

Dievs ir mans svētības avots un mans gods, mana stiprā klints, mans patvērums ir Dievs! Ps. 62:8

Draudzes atvadu gaismiņas ceļā

Draudzes atvadu gaismiņas ceļā

 

Mūžībā aizsaukts 8.decembra rītā, 72 gadu vecumā

Mācītājs

VALDIS  BALTRUKS

(30.01.1948. – 08.12.2020.)

ordinēts 1990. gada 6.janvārī

Mūžīgu mieru dod, ak Kungs, Mūžīgā gaisma lai atspīd. Lai dus mierā!

!!! Valda humors 🙂  /no sprediķiem un Lindas no Jumpravas, Ilzes no Kokneses un Baibas un Jāņa no Skrīveriem pierakstiem/
Pie Valda atnāk pusmūža pāris un lūdz, vai nevar kristīt, iesvētīt un laulāt vienā reizē? Uz ko Valdis atbild: “Jā, un pie reizes varu arī izvadīt!”par katoli, par luterāni nepiedzimst, jo, ja tu piedzimsti garāžā, tu neesi autobuss (MB Sprinter)

vecam cilvēkam no maza bērna ir Tikai viena atšķirība – viņš saņem pensiju

,,,tas gāja uz siltu vietu, nu ne jau uz krematoriju

katrs cīsiņš grib būt par desu

Dievs radīja debesis un zemi, viss pārējais nāk no Ķīnas

… grēciniekiem soda priekšā trīcēja zobi. Es gan nezinu, kas trīcēs tiem, kam nav zobu.

ne jau paradīzē es tāds ar brillēm staigāšu

labāk, ka sunīts baznīcā, nevis kašķīga vecene

Kapusvētkos :

visvieglāk cilvēku uzrunāt kapos. Ja es kādu lielveikalā uzrunātu un stāstītu par mūžīgo dzīvošanu, mani ieliktu trako mājā un teiktu, ka es 5reizes mests un (tikai) 4reizes ķerts

nepriecājies, ja tevi nēsā uz rokām. Ļoti iespējams, ka šī procesija dodas uz kapsētu

reiz pa šiem vārtiem ievedīs mūs visus, gan tos, kas šobrīd uzmanīgi klausās, gan tos, kas te blakus pļāpā…

KLAUSĪTIES: Vienu no Valda
audio sprediķiem Aizkraukles kapusvētkos
1.daļa (šeit)
2.daļa (šeit)
SKATĪTIES VIDEO Pļaujas svētku sprediķis

Mācītājs, kurš nepagāja garām, bet pacēla kritušo….
(laikraksts “Staburags” 09.jan’21)

Jā, tieši tāds bija mūsu Aizkraukles evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs Valdis Baltruks. Viņš bija ne tikai patiess evaņģēlija sludinātājs, bet arī drosmīgs, atklāts un patiess labu darbu darītājs. Valdim rūpēja grūtībās nonākušie. Kad stāstījām par kādu grūtībās nonākušu ģimeni, viņš allaž ar aizrautību savā baltajā busiņā steidzās palīgā gan ar pārtikas paciņām, gan labu padomu. Tikpat neatliekami  Valdis nostājas pret atsevišķiem LELB Virsvaldes noteikumiem un atsevišķām darbībām, kas destruktīvi ietekmē draudzes attīstību, tos asi un atklāti kritizējot, kā to neuzdrošinājās neviens mācītājs.

Valdis bija Mācītājs ar lielo burtu – pat viņa ikdienas gaitas bija pakārtotas praktiskai kalpošanai cilvēkiem. Ne tikai mācot Dieva vārdu teorijā, bet arī praktiski to pildot – mīli savu tuvāko, kā sevi pašu. Valda  sprediķis bija vienkāršs un kodolīgs, saprotams ikvienam, pie tam vienmēr Baltrukam raksturīgo humoru. Un tas pulcēja klausītājus no malu malām- Ventspils, Rīgas, Lielvārdes, Ogres, Jaunjelgavas, Jumpravas un citām pilsētām. Mācītāja tiešums, humors, patiesums un neviltotība viņa sludināšanu padarīja ļoti efektīvu, pēc dievkalpojuma visus pavadīja ar sirsnīgu rokasspiedienu un siltu vārdu, nereti arī ar kādu gardumu.

Valdis kalpošanā iesaistījās praktiski: tikās ar ieslodzītajiem cietumā, piedalījās tiesas sēdēs un liecināja par labu pašiem pagrimušākajiem cilvēkiem par viņu labošanās perspektīvēm, cerot kā pats izteicās uz „niecīgo liederības procentu”, bet galenais dodot cerību citiem – ieslodzītajiem un viņu ģimenēm. Viņš bija zināms ar “caursitēja” slavu, jo nereti uzvarēja kaujās, kuras citi nebūtu pat uzdrošinājušies uzsākt. Jā, Valdis viennozīmīgi bija pārliecināts par savu dzīves uzdevumu, kura pildīšanā bija nepieciešama drosme un neatlaidība. Diemžēl par sevi domāja ļoti maz, arī dzīves pēdējā kaujā, kad jau jutās slikti- klepoja un bija augsta temperatūra, nekādi neizdevās viņu atrunāt no 15.novembra dievkalpojuma atcelšanas, uz ko viņš nopietni teica: koki un mācītāji mirst stāvot.

Lai gan Valdis dzīvoja ļoti askētiski, tas neattiecas uz transporta līdzekli, jo nespēja iedomāties sev mazāku mašīnu par Mercedes Benz Sprinter busu, jo tikai tajā pietika vietas visiem viņa labajiem darbiem- malkas pārvadājumiem, pārtikas paciņām, banāniem, kosmētikai, konserviem un citām pirmās nepieciešamības precēm, ar ko viņš apgādāja savus “klientus”, ja tā drīkst teikt, sākot ar tiem, kas nesen iznākuši no cietuma, dzīvnieku patversmēm, draudzes locekļiem un pensionāriem, kam nereti arī pakojām pārsteiguma paciņas Ziemassvētkos no Valda sarūpētajiem našķiem. Arī šajos svētkos parasti Vadis katram baznīcas apmeklētājam bija sagādājis kādu saldu pārsteigumu.

Labo darbu saraksts bija garš un tieši tāpēc Valdis nereti bija vienā skriešanā, kā pasmaidot teicām:  “ātrs, bet ar žēlastību”. Savas ātrās un brīžam pārgalvīgās braukšanas prasmes, iespējams, ieguvis, strādājot par ātrās palīdzības šoferi. Tikai Valda mašīnā blakus sēdētāja un uzticības persona allaž bija suns, kas bija ne vien Valda draugs, bet arī visas draudzes draugs, jā, dzīvnieki vienmēr bijusi viņa stihija. Suņi vienmēr bija mīļi gaidīti arī baznīcā.

Valdis lauza daudzus priekšstatus par mācītājiem- viņš bija ļoti pieejams cilvēkiem, ikdienā prata jokot, un pateikt kādu skarbāku vārdu tieši acīs, nevis aiz muguras. Kopīgās tējošanas pēc dievkalpojumiem,  jubileju svinēšanas un citas ikdienišķas lietas mūs ļoti satuvināja. Savos 30 kalpošanas gados paspējis izvadīt vairākus tūkstošus aizgājējus, salaulājis neskaitāmus pārus un caur kristību daudzus pārvērtis par Dieva bērniem, paldies viņam par to! Valda nesavtīgums un neizmērojamā mīlestības gaisma vēl ilgi spīdēs viņa līdzcilvēkos.

Draudzei patiešām ir grūti pieņemt notikušo. Pēc cilvēka nāves paliek atmiņas un paveiktais. Tāpēc aicinam turpināt darīt Valda labos darbus- ikdienā nepaiet garām cilvēkiem, kam ir grūti, un dzīvniekiem, kas lūdz palīdzību gan uz ielām, gan patversmēs. Darīsim visu, lai Valda mīlestības gaisma turpina sildīt pasauli!

Lai kā mēs lūdzāmies, lai kā cerējām, ka ārstu solītais “smagais, bet stabilais”stāvoklis izvērtīsies ar laimīgām beigām, tā diemžēl nenotika. Skumjās un sērās atcerēsimiem evaņģēlija doto cerību. Valda piemiņai, draudzes aizdedzinātās svecītes skumji kvēloja pie Aizkraukles ev.lut. baznīcas mūra līdz pat miršanas 40.dienai (16.janvārim).

 

Indra Evamois: Mācītājs Valdis Baltruks daudziem desmitiem cilvēku bija mīļš ģimenes draugs. Viņš paliks mīļā piemiņā ar savu neizsmeļamo dzīves enerģiju, ar patiesu vēlmi iesaistīties, palīdzēt, paliks piemiņā ar humoru, paliks piemiņā kā mācītājs.

Mācītājs Valdis nepagurstoši palīdzēja daudziem un it īpaši, kā mēs sakām – dzīves pabērniem.  Uz viņa izveidoto Cietuma kalpošanas apvienību varēja atnākt jebkurš bijušais ieslodzītais vai jebkurš, lai izrunātu savas bēdas, parunātu par dzīvi, uzjautātu padomu un kaut reizi dienā, dažs, iespējams, pat reizi nedēļā vai pat mēnesī, kārtīgi paēstu. Valdis par viņiem rūpējās, viņš teica: “Mūsu uzdevums ir domāt par ieslodzītā dvēseli” .

Pārlasot šo interviju, vēlējos ar to padalīties ar jums. Kaut raksts ir tapis pirms daudziem gadiem, tas viss ir aktuāls arī tagad.

Valdis Baltruks Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Mācītājs, cietuma kapelāns, Luterāņu baznīcas cietuma kalpošanas apvienības valdes priekšsēdētājs. Viens no tiem garīdzniekiem, kurš glābj ne tikai dvēseles, bet arī grēcīgo miesu. Turklāt dara to ar apbrīnas vērtu uzņēmību un šķietami nekad neizsīkstošu enerģiju. Savulaik nodibinājis Cietumu kalpošanas apvienību. Vietu, kur var atnākt jebkurš bijušais ieslodzītais vai vispār jebkurš, lai izsūdzētu savas bēdas, parunātu par dzīvi, uzprasītu padomu un kaut reizi dienā, dažs, iespējams, pat vienreiz nedēļā vai pat mēnesī, kārtīgi paēstu un dabūtu arī šādus tādus pārtikas produktus līdzi uz mājām, ja vien šiem cilvēkiem vispār ir mājas.

– Kā cilvēki, tavuprāt, atrod ceļu pie Dieva?

– Katrs noteikti savādāk, tomēr viens gan ir kopējs. Ja cilvēks ir daudzmaz sakarīgs un spējīgs domāt, viņš agrāk vai vēlāk sāk uzdot sev jautājumus, kāpēc es dzīvoju, kāda vispār ir dzīves jēga un kas ar mani notiks pēc tam, kad nomiršu. Tieši šis pēdējais jautājums mani nobiedēja toreiz, kad biju tāds padsmitnieks. Briesmīgi tā iedomāties – es nomiršu, manis nekad vairs nebūs, un vispār nekā vairs nebūs. Bet, lauzot par to galvu, tu pēkšņi vienā brīdi saproti, ka atbildi uz šo un daudziem citiem jautājumiem nevar atrast sevī, ka tās atbildes ir jāmeklē ārpus sevis. Arhimeds esot teicis: iedodiet man atbalsta punktu, un es pacelšu pasauli. Jā, pasauli tik tiešām var pacelt, bet tas atbalsta punkts ir ārpus zemeslodes. Tieši tāpat kā ārpus manis ir tas, kas mani pašu var izcelt ārā no manām nelaimēm, šaubām un bailēm.

– Ko nozīmē būt cietuma kapelānam?

– Reizēm dzīvē ir grūti noformulēt, kāpēc tu esi tur, kur esi, un kāpēc dari to, ko dari. Es domāju, ja šajā pasaulē nepārtraukti notiek cīņa starp labo un ļauno – un tāda cīņa notiek nepārtraukti –, tieši cietums ir vieta, kur šī ļaunuma ir visvairāk. Tur ir milzīga ļaunuma koncentrācija, tāpēc varbūt tieši cietumā vajadzētu uzcelt to vislielāko baznīcu. Savukārt, no otras puses, mēs jau visi esam tādi cietuma kapelāni. Vismaz tie, kas cīnās ar ļaunumu, ar grēku. Arī ar grēku sevī.

– Tev labdarība ir ikdiena, varētu pat teikt – darbs…

– Domāju, ka labdarība nevar būt ne akcija, ne kampaņa. Atceros, pirms vairākiem gadiem kādā laikrakstā bija interesants virsraksts – Akcija “Dalies žēlsirdībā vai mīlestībā” (neatceros, kā tur īsti bija) beigusies. Viss cauri! Pavelkam svītru. Tie, kam nepietika tās mīlestības vai žēlsirdības, lai gaida līdz nākamiem Ziemassvētkiem. Bet tā ir viena puse. Otra puse ir vēl sarežģītāka. Jo labdarība ir tikai plāksteris vai labākajā gadījumā roka, kuru pasniedz cilvēkam, lai palīdzētu viņam piecelties. Bet ar labdarību neviena cilvēka dzīvi pārveidot nevar. Toties pierast pie šiem ziedojumiem… pierod ļoti ātri. Un tad cilvēks sāk uzskatīt, ka viņam viss jāsaņem gatavs. Atnāk pie manis un saka – tev jādod. Krieviski tas skan vēl labāk. Ti dolžen! Visbeidzot – jāsaprot, ka ar labdarību nevar atrisināt sociālas problēmas. Tas tiešām ir tikai plāksteris. Tomēr man šķiet, ka amatpersonas, kurām šie sociālie jautājumi jārisina, pat nenojauš, kāda ir reālā situācija un cik utopiski, neefektīvi un pat nejēdzīgi ir daudzi no viņu paziņojumiem tāpat kā iecerētajiem projektiem.

– Ko tev nozīmē Ziemassvētki?

– Uz ikvieniem svētkiem ir jāiet. Un mēs ejam. Bet lielākā traģēdija ir tā, ka mēs neaizejam līdz galam. Un Ziemassvētkos mēs bieži paklūpam pie eglītes, pie dāvanu maisiem, pie piekrautiem galdiem… Nē, arī eglīte, dāvanas un klāti galdi, protams, ir skaisti, lai gan skaisti nav tas, ka ar katru gadu Ziemassvētki arvien vairāk apaug ar dažādām ārišķībām. Un aiz šīm ārišķībām, aiz šīs burzmas, pirkšanas un pārdošanas pazūd būtība. Jo galvenais, ko vajadzētu atcerēties, – ka šiem svētkiem jēga ir tikai tad, ja mēs aizejam līdz galam. Līdz Jēzus piedzimšanai.

Ar Valdi Baltruku toreiz  tikās
Aivars Kļavis, “LV”