Vēsture

Šī sadaļa ietver draudzes vēsturiskos pētījumus par Aizkraukli, kas Latvijā pazīstama kā Daugavas lībiešu senpilsēta (Ašķere, Asheradene, Aizkrāce), A.Pumpura eposa “Lāčplēsis” Lāčplēša darbības vieta Aizkraukles pilē vai pēc A.Upīša romāna “Zaļā zeme”, I.Kalnāres romāna “Aktrise ragārēs” u.c.

Aizkraukles aizvēsture

Aizkraukle – sen izmirusi pilsēta, labi pazīstama vien senvēsturniekiem, dzejniekiem, dabas krāšņuma un klusuma mīļotājiem. Daugava – tautas likteņupe – bija tāls tirdzniecības ceļš seno laiku kuģiniekiem. Šobrīd par to vien liecina ainaviskais Aizkraukles pilskalns. Saskaņā ar chronista Indriķa ziņām, Aizkraukles pilsēta sastāvēja no pils pilskalnā un senpilsētas 100m joslā starp pilskalnu un Daugavu. Kā Aizkraukles vecāko 1220.g. chronists Indriķis piemin Vienvaldi (Vievaldis), kas bijis vācu sabiedrotais karā pret zemgaļiem pie Mežotnes. Aizkraukles aizvēstures sākums vien vīts tautas teiksmās un pasakās, taču arheoloģiskie lībiešu senkapu pētījumi liecina par laikmetu 7.-9.gs. varētu pat teikt grezniem iedzīvotāju apbedījumiem, ievērojami vēlākas 12.gs. Aizkraukles senbaznīca arheoloģiskajos pētījumos vācu ienācēju pirmsākumos atrastas arī Romas laikmeta monētas un citas liecības. 

Kopumā Aizkraukle līdz aptuveni 13.gs. bija sena tirdzniecības pilsēta pie nozīmīga ūdenstransporta ceļa (Daugavas), kā arī atradās kopš seniem laikiem pārceltuve vieta un tur Daugavu krustoja ceļš, kas no Kurzemes caur Zemgali un Sēliju veda uz Vidzemi un šīs vietas ģeopolitiskā nozīme ietekmēja zobenbrāļu ordeņa izvēli būvēt tieši Aizkrauklē ietekmīgu mūra nocietinājumu pili un izveidot vienu no galvenajām komturejām (Benninghoven F. Der Orden der Schwertbrūder.- S.336).

Aizkraukles pilskalns

Saskaņā ar arheoloģiskajiem izrakumiem, Aizkraukles pils sastāvējusi gan no koka, gan no mūra. Vladislava Urtāna izrakumi liecina, ka Aizkraukles pils mūri pastāvējuši pirms vācu politiskās ietekmes Aizkrauklē (Urtāns V. Aizkraukles pilskalna mūra aizsargsiena// LZAV-1983-Nr.4-34-39lpp), bet pēc pils nodedzināšanas 1205.gadā, pilskalna apdzīvotība ir turpinājusies visu 13.gs. un 14.gs..

Augstie kalni, Kraukļa kalni atrodas Daugavas labajā krastā un paceļas 40m virs Daugavas līmeņa, pie tam pilskalns ir diezgan stāvs. Austrumgalu veido Astjeres jeb Ašķeres upītes dziļā grava. Rietumgalu – strauts ar mērenu gravu, Dienvidos Daugava ar palienas pļavām ielejā, Ziemeļos – arī ielejas pļavas. Pilskalns sastāv no diviem plakumiem 400m garumā un terasēm kalna vidū.

Laika gaitā karu tranšejas un aramzemes lauku ierīkošana pilskalnā augšējos slāņus ir postījusi un arheoloģiskās izpētes veikšana ir apgrūtināta, tomēr prof.ATentelis pēc arheoloģiskajiem izrakumiem E.Brastiņa grāmatā Latvijas pilskalni Vidzeme (1930) ir secinājis, ka mītņu kārta abos pilskalna plakumos ir ļoti bieza un senās dzīves atliekām bagāta. Lielajam plakumam vispakārt gar malu stiepjas pirms vācu laikmeta celti mūra pamati, kas sastiprināti ar kaļķa un urīna javu. Akmeņi nevis no Daugavas radzēm, bet laukakmeņi. Līdzīga mūra sēta vēl Latvijā ir sastopama Lielvārdes pilsvietas plakumā un stipri atšķiras no turpat esošajām bruņinieku pils mūra atliekām. Ēku krāsnis tika veidotas no laukakmeņiem, kas mūrēti ar mālu, kam piejauktas smalkas skaidas.

Atradumi liecina, ka pilskalna iedzīvotājas nēsājušas bronzas rotaslietas.

1837.g. Daugavas plūdi atklāja kapulauku pie pilskalna, kas ierosināja pirmos arheoloģiskos izrakumus (Prof.Dr.Friedr.Kruse. Necrolivonica oder Geschichte und Alterthumer Liv-, Esth- und Curlands. 1859), pēc tam še raka arī K.J.Bērs (J.K.Bahr. Die Graber der Liven. 1850) un Pieminekļu valdes laikā – H.Riekstiņš 1932.g. un N.Purpētere.

Arheoloģiskos izrakumos noskaidrojās, ka kapu laukā mirušie apbedīti visu vēlo dzelzs laikmetu (9-12.gs.ieskaitot), jaunāku kapu nav, jo pieņemams, ka līvi 13.gs. pieņēmuši kristīgo ticību. Kā arī noskaidrojās, ka Aizkrauklē ir bijis spēcīgs letgaļu un zemgaļu kultūras iespaids.

Par apbedījumiem arheoloģiskos izrakumos kopumā secināts, ka kapu laukā mirušie apbedīti visu vēlo dzelzs laikmetu (9-12.gs.ieskaitot), jaunāku kapu nav, jo pieņemams, ka līvi 13.gs. pieņēmuši kristīgo ticību. Kā arī noskaidrojās, ka Aizkrauklē ir bijis spēcīgs letgaļu un zemgaļu kultūras iespaids.

Vēlāk jau vācu ietekmē viduslaiku senkapu arheoloģiskie izrakumi pie pilskalna atklāj drūmu laikmetu – piepildītu ar totālu nabadzību, badu un slimībām.

Kristietības pirmsākumi Aizkrauklē.(1206).

Kad 13.gs. mūsu zemē notika strauja politisko apstākļu maiņa, Aizkraukle savu nozīmi kā tirdzniecības pilsēta nezaudēja, jo vācu ienācēju eksistence bija atkarīga no pastāvošajiem dzīves centriem, tāpēc vācieši gan citur, gan šeit savu mūra pili uzcēla lībiešu pilskalna tuvumā 2 km atstatumā Daugavas krastā, līdzenā vietā, kur Daugavā ietek Karīkstes strautiņš.

Šīs Līvonijas ordeņa pils celšanas gads 1207. Iestarp 1213 un 1234 gadam bijusi kapela, kas apkalpoja draudzi. Šī bija viena no pirmajām reliģiskajām būvēm Latvijas teritorijā.

Kā liecina Indriķa hronika 1204.gadā Aizkraukles lībieši kopā ar lietuvjiem uzbrukuši rīdziniekiem (VIII:1), bet 1205.gadā Aizkraukles lībiešu koka pili nodedzināja vācu bruņinieki (IX:9) Aizkraukles bija viens no lielākajiem Daugavas lībiešu centriem (I.Ose „Pētījumi par ordeņpilīm Latvijā” 2002), Pēc pils nodedzināšanas tika noslēgts pamiers, kā rezultātā Aizkraukles saglabāja savu politiskā un militārā centra nozīmi, bet viens no noteikumiem bija kristietības pieņemšana. 1206.gada Aizkraukles līvus kristīja Daugavas lībiešu priesteris Daniēlis.

Senā 13.gs. baznīca Aizkrauklē

Aizkraukles senpilsētā 20m attālumā no Daugavas krasta atrodas arī Aizkraukles senbaznīcas drupu uzkalniņš, kas atzīmēts kā sagruvusi baznīca jau Mallīna 1791.g. Rīgas apriņķa kartē un arī Frīd.Kruzes „Necrolivonica” 60.tabulā, diezgan nepilnīgajā Aizkraukles archeoloģisko senvietu skicē kā senās baznīcas pamati un kapsēta viduslaikos.

Minētā baznīca tika būvēta 13.gs. pie Aizkraukles pilskalna lībiešu kapulaukā Daugavas krastā. Īpatnējs ir fakts, ka baznīca tika būvēta nevis pie Zobenbrāļu ordeņa pils, bet līvu senpilsētā. Pamatojoties uz šo apsvērumu, kā arī uz to, ka nav precīzu ziņu par ordeņpils būvniecības gadu, vēsturnieks Ēvalds Mugurēvičs izteicis pamatotu secinājumu, ka sākotnējā ordeņpils Aizkrauklē 13.un 14.gs atradusies lībiešu pilskalnā un tikai 14.gs. otrajā pusē celta jauna ordeņpils pie Karīkstes upes, par ko liecina arī kāds 1420.gada dokuments, kurā minēta Aizkraukles pils (husz Aschraden), kā arī tuvumā esošā vecā pils (Oldenborch)

1938.g.septembra izrakumos tika atklātas celtnes sienas ar piebūvēm – interesantu viduslaiku arhitektūras paraugu. Sienas un pamati no laukakmeņiem, kas mūrētas ar kaļķi. Sienas vidū (serdē) tika iemūrēti laukakmeņi, bet gar malām dolomīts.

Ulmaņlaikos vecākie cilvēki esot liecinājuši, ka vecajā baznīcā esot bijis plostnieku un strūdzinieku vajadzībām ierīkots krogs (19.gs.?). Mellīna kartē ap šo pašu vietu atzīmēts robežsargu jātnieku postenis uz Krievijas – Kurzemes robežas, ko Kruze jau pieminētajā skicē atzīmē 150m no baznīcas drupām uz rietumiem (8m gara ovāla vieta, 70 cm paaugstinājums) (tagad atrodas Zemkopības institūta Attīrīšanas iekārtas).

Baznīca pēc sena paraduma celta ar altāri uz austrumiem, ar nelielu novirzienu uz DA un ļoti simetriska, kas senajām baznīcām ne vienmēr tā ir. Baznīcas izmēri 21,90m x 12,05m. Baznīca ir ar vienu jomu. Pati ēka ir bijusi laikam no koka. Kora izvirzījuma garums 5m sešstūrains ar 7 vienādām malām (līdzīgs pusriņķim). Kora grīda pacelta vairākus centimetrus augstāk par naosa gridu. Torņa baznīcai nebija. Celtnes taisnstūra daļā sienas biezums 1,5m, bet kora siena – 1,25m. Baznīcai izrādās ir bijuši vāji pamati – pēc kāda laika sienas sākušas šķiebties un vajadzējis aizmūre’t pirmatnējo galveno ieeju rietumu galā, piebūvēt divus balstus DR sturī un vienu balstu ZA stūrī, ārpusē un vienu līdzīgu balstu arī iekšpusē pie velves balsta dienvidu sānā, tā celtne, protams, zaudēja savu simetriju. Uz sienām gan no iekšpuses, gan no ārpuses saglabājies kaļķa apmetums, bet pie kora atrasti pat daži sarkana apmetuma gabaliņi, laikam no šķautnēm. Starp sienu gruvešiem atrasti daudz dakstiņu – veselu un fragmentu (kas bijuši jaunāku laiku).

Pelni un ogles liek domāt, ka baznīca kādreiz ir degusi. Baznīcas grīda – klons.

Ievērības cienīgi ir šādi arhitektūras fragmenti:

– kora telpā četršķautņains kolonnas kapitelis un loga arkas fragments, altāra pamats no lieliem tēstiem dolomīta klučiem, spraugas pildītas ar mālu (altāris dīvainā kārtā sagriezts pa labi). Tā priekš ir bijis novietots 23cm biezs no vairākiem dolomīta gabaliem sastādīts nepilna riņķveida pjedestāls.

– naosā – vairāki slīpi notēsti kaļķakmens kluči , domājams ka no logu asām velvēm. Logi naosā ir bijuši ar asu velvi;

– katrā baznīcas sānā ap vidu drupās atrasts pa dolomīta klucim : kreisajā – ar Vācu ordeņa krustu, labajā – ar līdzīgu krustu aplī;

– velvju balstu pamatnes apliktas ar gludi apstrādātiem kaļķakmens klucīšiem.

Baznīcas iekšienē – kapi un kaulu kambari. Uz mantīgo un dižciltīgo kapiem novietotas kaļķakmens piemiņas plāksnes. Baznīcas vidū pie paša kora epitafija – 2,45m x 1,4m(augšgals), 1,73m apakšgals, plāksnes biezums 18cm. Plāksnes vidusdaļā – ģerbonis: putna spārni ar sv. Andreja krustu pa vidu un zem spārniem bruņu cepure ar priekšpusi pa labi. Ar vertikālu svītru cepure sadalīta divās daļās un, savukārt, mazākā daļa divās daļās ar divām paralēlām horizontālām svītrām : apakšējā nodalījumā mazs ordeņa krusts . Zem tā ir slīpi iecirsts vācu bruņinieku vairogs ar auļojoša zirga attēlu. Zem vairoga pašā apakša krusts ar drusku palašinātiem galiem. Gar malu starp divām paralēlām svītrām iecirtsts ieraksts gotiskiem minuskuļiem latīņu valodā: „Anno Domini Mccclxxv frater Andreas Stenberg lantmarscalcus obiit de casu unius arboris in expedicione – miles Christi strennus. Orate pro eo.” („Kunga 1375.gadā brālis Andrejs Štenbergs – landmaršals ir miris karagājienā krītot kādam kokam. Viņš bija varonīgs Kristus karavīrs. Lūdziet par viņu” Lepnākās kapu vietas skaitījušās baznīcas viduslīnijā. 1942.g. neskatoties uz mācītāja Arnolda Lūša pretenzijām kapakmens un citi vērtīgi izrakumi ar zirgiem izcelti un aizvesti prom.

Apskatot senbaznīcas stila jautājumu, Ikšķiles un Mārtiņsalas baznīcas ir vienkāršākas. Ikšķiles baznīca ir daudz mazāka un koris tai četrstūrains (W.Neumann. Grundriss einer Geschichte der bildenden Kunste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- un Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jehrhunderts. 1887.) Mārtiņsalas baznīcas īpaši izbūvēta kora nemaz nav. Aizkraukles senbaznīca nav daudz jaunāka par šīm divām pirmājām Latvijas teritorijā būvētajām. Aizkaukles baznīcas plāns labāk iederas romāņu nekā gotu arhitektūras laikmetā, jo kora izvirzījums ļoti atgādina pusriņķi ar vismaz kādu logu ar arku vai ovālu augšdaļu. Aizkraukles baznīcai tuvākā paralēle ir 13.gs. pirmajos gados celtā sv.Jura baznīca Rīgā, kuras plāns vēl nav pilnīgi rekonstruēts.

Vairāki arheologi uzskata, ka iespējams baznīca ir celta 1207.g., kad Chronista Indriķa hronikā teikts , ka bīskaps Alberts esot sūtījis priesterus uz Turaidu, Metsepoli, Idumeju un gar Daugavu un ka pēc baznīcu uzcelšanas priesteri esot novietoti savās draudzēs. Baznīca celta pie līvu pilskalna, tātad līvu vajadzībām


Mugurēvičs Ē. Arheoloģiskās liecības par Livonijas ordeņa piļu apbūves attīstību Latvijas teritorijā // AE. – Rīga, 1994. – 16.laid.-95.lpp

1938.g.septembra izrakumos tika atklātas celtnes sienas ar piebūvēm – interesantu viduslaiku arhitektūras paraugu. Sienas un pamati no laukakmeņiem, kas mūrētas ar kaļķi. Sienas vidū (serdē) tika iemūrēti laukakmeņi, bet gar malām dolomīts.

Ulmaņlaikos vecākie cilvēki esot liecinājuši, ka vecajā baznīcā esot bijis plostnieku un strūdzinieku vajadzībām ierīkots krogs. Mellīna kartē ap šo pašu vietu atzīmēts robežsargu jātnieku postenis uz Krievijas – Kurzemes robežas, ko Kruze jau pieminētajā skicē atzīmē 150m no baznīcas drupām uz rietumiem (8m gara ovāla vieta, 70 cm paaugstinājums) (tagad atrodas Zemkopības institūta Attīrīšanas iekārtas).

Baznīca pēc sena paraduma celta ar altāri uz austrumiem, ar nelielu novirzienu uz DA un ļoti simetriska, kas senajām baznīcām ne vienmēr tā ir. Baznīcas izmēri 21,90m x 12,05m. Baznīca ir ar vienu jomu. Pati ēka ir bijusi laikam no koka. Kora izvirzījuma garums 5m sešstūrains ar 7 vienādām malām (līdzīgs pusriņķim). Kora grīda pacelta vairākus centimetrus augstāk par naosa gridu. Torņa baznīcai nebija. Celtnes taisnstūra daļā sienas biezums 1,5m, bet kora siena – 1,25m. Baznīcai izrādās ir bijuši vāji pamati – pēc kāda laika sienas sākušas šķiebties un vajadzējis aizmūre’t pirmatnējo galveno ieeju rietumu galā, piebūvēt divus balstus DR sturī un vienu balstu ZA stūrī, ārpusē un vienu līdzīgu balstu arī iekšpusē pie velves balsta dienvidu sānā, tā celtne, protams, zaudēja savu simetriju. Uz sienām gan no iekšpuses, gan no ārpuses saglabājies kaļķa apmetums, bet pie kora atrasti pat daži sarkana apmetuma gabaliņi, laikam no šķautnēm. Starp sienu gruvešiem atrasti daudz dakstiņu – veselu un fragmentu (kas bijuši jaunāku laiku).

Ievērības cienīgi ir šādi arhitektūras fragmenti:

– kora telpā četršķautņains kolonnas kapitelis un loga arkas fragments, altāra pamats no lieliem tēstiem dolomīta klučiem, spraugas pildītas ar mālu (altāris dīvainā kārtā sagriezts pa labi). Tā priekš ir bijis novietots 23cm biezs no vairākiem dolomīta gabaliem sastādīts nepilna riņķveida pjedestāls.

– naosā – vairāki slīpi notēsti kaļķakmens kluči , domājams ka no logu asām velvēm. Logi naosā ir bijuši ar asu velvi;

– katrā baznīcas sānā ap vidu drupās atrasts pa dolomīta klucim : kreisajā – ar Vācu ordeņa krustu, labajā – ar līdzīgu krustu aplī;

– velvju balstu pamatnes apliktas ar gludi apstrādātiem kaļķakmens klucīšiem.

Baznīcas iekšienē – kapi un kaulu kambari. Uz mantīgo un dižciltīgo kapiem novietotas kaļķakmens piemiņas plāksnes. Baznīcas vidū pie paša kora epitafija – 2,45m x 1,4m(augšgals), 1,73m apakšgals, plāksnes biezums 18cm. Plāksnes vidusdaļā – ģerbonis: putna spārni ar sv. Andreja krustu pa vidu un zem spārniem bruņu cepure ar priekšpusi pa labi. Ar vertikālu svītru cepure sadalīta divās daļās un, savukārt, mazākā daļa divās daļās ar divām paralēlām horizontālām svītrām : apakšējā nodalījumā mazs ordeņa krusts . Zem tā ir slīpi iecirsts vācu bruņinieku vairogs ar auļojoša zirga attēlu. Zem vairoga pašā apakša krusts ar drusku palašinātiem galiem. Gar malu starp divām paralēlām svītrām iecirtsts ieraksts gotiskiem minuskuļiem latīņu valodā: „Anno Domini Mccclxxv frater Andreas Stenberg lantmarscalcus obiit de casu unius arboris in expedicione – miles Christi strennus. Orate pro eo.” („Kunga 1375.gadā brālis Andrejs Štenbergs – landmaršals ir miris karagājienā krītot kādam kokam. Viņš bija varonīgs Kristus karavīrs. Lūdziet par viņu” Lepnākās kapu vietas skaitījušās baznīcas viduslīnijā. 1942.g. neskatoties uz mācītāja Arnolda Lūša pretenzijām kapakmens un citi vērtīgi izrakumi ar zirgiem izcelti un aizvesti prom.

Apskatot senbaznīcas stila jautājumu, Ikšķiles un Mārtiņsalas baznīcas ir vienkāršākas. Ikšķiles baznīca ir daudz mazāka un koris tai četrstūrains (W.Neumann. Grundriss einer Geschichte der bildenden Kunste und des Kunstgewerbes in Liv-, Est- un Kurland vom Ende des 12. bis zum Ausgang des 18. Jehrhunderts. 1887.) Mārtiņsalas baznīcas īpaši izbūvēta kora nemaz nav. Aizkraukles senbaznīca nav daudz jaunāka par šīm divām pirmājām Latvijas teritorijā būvētajām. Aizkaukles baznīcas plāns labāk iederas romāņu nekā gotu arhitektūras laikmetā, jo kora izvirzījums ļoti atgādina pusriņķi ar vismaz kādu logu ar arku vai ovālu augšdaļu. Aizkraukles baznīcai tuvākā paralēle ir 13.gs. pirmajos gados celtā sv.Jura baznīca Rīgā, kuras plāns vēl nav pilnīgi rekonstruēts.

Vairāki arheologi uzskata, ka iespējams baznīca ir celta 1207.g., kad Chronista Indriķa hronikā teikts , ka bīskaps Alberts esot sūtījis priesterus uz Turaidu, Metsepoli, Idumeju un gar Daugavu un ka pēc baznīcu uzcelšanas priesteri esot novietoti savās draudzēs. Baznīca celta pie līvu pilskalna, tātad līvu vajadzībām

Aizkraukles luterāņu baznīcas vēsture

1613.g. Daugavas piekrastē tika celta koka baznīca, ko apkalpojis katoļu prāvests. 1642.g. tika stipri bojāta. 1942.g. atrasta jau stipri sliktā stāvoklī.
1624.g.-1636.g. Aizkrauklē kalpojis Kokneses draudzes mācītājs.
1643 No 1643.gada Aizkraukles draudzei, kas apvieno Aizkraukles un Skrīveru kristiešus ir pastāvīgs mācītājs.
1668.g. vai1680-1688 celta jauna mūra baznīca arī piekrastē, bet augstākā vietā.
1680 Nedaudz tālāk uzcelta mūra baznīca (tagadējā luterāņu).
17.,18.gs.mijā Aizkraukles draudzes mācītājs kalpojis Lieljumpravas draudzē
1706.g Ziemeļu kara laikā baznīca izpostīta
1708.g. Baznīca jau tiek atjaunota.
1710.gads Mērī mira no Aizkraukles draudzes mira 81% iedzīvotāju (konversācijas vārdnīca) /Jānis Bundzenieks/
1727.g. vizitācijā atrasta labā stāvoklī.
1772.gads Izdots likums par kapsētām ārpus baznīcām (Katrīnas laikā), kad, pieņemams, tika pārtraukta apbedīšana Aizkraukles luterāņu baznīcas pagalmā. /Jānis Bundzenieks/
1780.gads Galvas naudas nemieri, Aizkraukles draudze. Vadīja nemiernieki Dūju Kārlis pie Aizkraukles baznīcas, Rendēnu Ērmanis pie Krapes, Beltēnu Juris (skrīverietis), Zvaniķis Pliedēns (konversācijas vārdnīca) /Jānis Bundzenieks/
1840.gada 11.oktobrī Aizkraukles mācītājmuižā pulcējušies draudzes priekšnieks, muižas īpašnieks ģenerālis Šulcs un mācītājs nolēmuši , ka Aizkrauklē jādibina draudzes skola.Skolas vieta noteikta netālu (ap 300m) no baznīcas uz Aizkraukles pilsētas pusi.Sākumā uz draudzes rēķina bezmaksas mācījušies 15 skolēni gan no Aizkraukles, gan no Skrīveriem. Toreiz draudzes skolā mācījušies skolēni pat 21 gada vecumā. Mācības skolā devušas tiesības „neiet pie lozēm” atbrīvoti no karadienesta. Mācības draudzes skolā bija vācu valodā. Vēlāk pēc Krievijas impērijas senatora Nikolaja Manaseina 1882.g. skolu revīzijas Baltijā – krievu valodā. Skolas ēkas vieta saglabājusies, taču ēka, būvēta no sarkanajiem ķieģeļiem nopostīta I pasaules karā. Ulmaņlaikos draudzes skolas vairs nepastāvēja un ēka arī netika atjaunota.
1889-1915Mācītājs Draudzē kalpo mācītājs Eberhards Savarijs (Savary – dzimis 1863, miris 1919 lielinieku nogalināts)
1899.g. vai1880-1889 Baznīca, pārbūvēta, remontēta un paplašināta (320 sēdvietas, iesvētīja 1889.gada 10.novembrī). Virs baznīcas ieejas var redzēt plāksni, kurā iegravēti gadi 1680.- 1889. Jādomā, ka tie ir gadi no baznīcas celtniecības sākuma līdz tam gadam, kad baznīca ir bijusi pilnībā gatava tāda, kādai tai jābūt. Ieeju rotā iegravējums „Cik niecīgas ir tavas māju vietas Ak Kungs Zeibot.” Šis ieraksts ir vecajā drukā.Precīzi nav zināms, kurš bijis baznīcas projekta autors. Konkrēta arhitektoniskā stila baznīcai nav, bet ir noslieces uz romāniku, logi ir būvēti un tornis projektēts klasiskās gotikas stilā. Līdz Pirmajam pasaules karam baznīcai ir bijis četrstūrains, strups tornis. Paplašināta baznīca tika ar sānu izbūvēm. Darbus vadīja mūrnieks un baznīcas pērmindesris Lablaiks (Viņš arī „Zaļās zemes” Kalnasmeltēna prototips). Lablaika amata rīks ķelle (līmeņrādis) glabājas Skrīveros Andreja Upīša muzejā.Karos baznīca ir papostīta, bet ne izpostīta. Draudze ir vienmēr darbojusies un spējusi ar Dieva pailgu baznīcu saglabāt un pat aizsargāt.
1914-1917 Pirmā pasaules kara laikā baznīca (pilnīgi) un mācītājmāja nopostīta, baznīca atradās frontes joslā. Tika sagrauta torņa smaile, baznīcā izcēlās ugunsgrēks, sadeg ērģeles. 20-os gados uzsākti atjaunošanas darbi. Pēc kara atjaunota tagadējā izskatā.
1925.gada 14.novembrī Tiek pabeigta Aizkraukles luterāņu baznīca atjaunošana un baznīca tiek iesvētīta. Bilde no E.Ķiploka Dzimtenes draudzes un baznīcas 1987.g.LELB arhīvs
1925-1942.g.1.jūnijsMācitājs Draudzē kalpo vikārs Ādolfs Zemnieks (dzimis 1894, miris ?) no Jaunjelgavas draudzes
1926.g. Realizēts 19.gs. izstrādātais baznīcas projekts ar smailo torni.
1926.g. statistika Draudzē reģistrēti 1036 locekļi.
1930.g. 29.dec. baznīcai iesvētītas ērģeles.
1935.g. Baznīcā ir saglabājies 1935.g. Liepājas drāšu fabrikā (tagadējais Liepājas metalurgs) izgatavotais zvans.
1938.g. statistika Aizkraukles draudzē 800 draudzes locekļi, kristīti 26, iesvētīti 28, laulāti 15, apglabāti 23, 375 dievgaldnieki (47%)
1942-1944Mācītājs Draudzē kalpo Arnolds Lūsis (dzimis 1908) (apst.22.IX1942) 1944.g. mācītājs emigrēja un vēlāk tika ievēlēts par trimdas latviešu luterāņu baznīcas arhibīskapu. 90-os gados A.Lūsis ar sievu un dēlu Jāni apmeklēja Aizkraukles baznīcu.
1941.gada marts Aizkraukles luterāņu baznīcas torņa smaili aizķer lidojošas vācu lidmašīnas transporta bumbvedēja Junkers spārns. Tornis tiek sašķiebts, krusts norauts, bet lidmašīna nošūpojoties aizlido tālāk uz Rīgas pusi. Krusts tiek uzlikts atpakaļ, bet tornis sašķiebts bez krusta paliek visus padomju gadus, kad atmodas laikā pēc 1995.gada tiek veikti apjomīgi torņa taisnošanas remontdarbi SIA Skrīveru saimnieks izpildē. /Jānis Bundzenieks, Jānis Lapiņš/
1943.g.pavasarī Vācu lidmašīna ietriecas tornī, to sašķiebj un norauj baznīcas krustu.Stāsta skrīveriete Valija Zirnīte„Gājām uz baznīcu dziedāt. Te pēkšņi kāds iesaucies: „Re, krusta nav!” Izrādījās, ka naktī kāda vācu lidmašīna nolauzusi to. Teica jau, ka aizmests līdz Daugavai. Daži gājuši pat meklēt. Ne atraduši – nekā. Taču dīvaini, ka to krustu tā arī neizdevās atrast.”
1943.g. 5.dec. vai pēc kara iegādājās agrākās altāra gleznas „Sv.Vakarēdiens” vietā tiek iesvētīta jauna A.Annusa gatavotā altārglezna „Kungs, palīdzi, mēs grimstam”. Tas ir mākslinieka pēdējais darbs pirms emigrācijas.Gleznas kompozīcijas pamatā ir trīs tēli – Kristus un slīkstošs vīrs, pie kura pleca piespiedies zēns.Kristus tēlos gaišmatains latviešu jaunekļa izskatā, baltā kreklā ar dzeltenīgu apmetni.

Abu pārējo tēlu sejās – traģiskums, kuram pretējs ir Kristus pārliecinošais spēks un ticība.

Gleznas sižets sasaucas ar to latviešu likteni, kuri 1945.g. ziemā un pavasarī zvejnieku laivās no Ventspils un Liepājas cēlās pāri jūrai uz Gotlandi.

1944.g. Pirmie Dieva vārdi pēc kara jau 1944.g. Ziemassvētkos. Logu ailās svilpoja vējš. Tas stindzināja baznīcēnus un dzēsa nost svecītes. Dievkalpojumu vadīja mācītājs Vilhelms Ozols
1944-1993Mācītājs Draudzē kalpo mācītājs Vilhelms Ozols, kas bija uzticīgs draudzei visus padomju gadus līdz 1993.g., kad jau bija atjaunota Latvijas Republika.
1945 Pēc II pasaules kara draudzē sāka kalpot mācītājs Vilhelms Ozols un darīja to visus smagos padomju gadus. Herbeta Kolbes izgatavotās ērģeles spēlēja skolotājs Švābe. Pagasta pamatskolā pasniedza mūziku, pūšamos instrumentus un fiziku. 40-to gadu beigās baznīcas ērģeles bija jau salauztas un sagrieztas. Mācītājs Ozols pēc dabas bija ļoti atsaucīgs draudzes locekļus mīlošs cilvēks, prasmīgs amatnieks un papildus kalpošanai strādāja amatnieka darbus. Kristīja arī mājās un vizināja ar savu micīti daudz jo daudz bērnus. /pēc Ausmas Krūmiņas stāstījuma/
Pēc 1945.g. Izvazātas baznīcas iekārtas.
1945-1991 Padomju gados draudze saglabājusi savas īpašumtiesības. Dievkalpojumi notikuši reizi mēnesī, kā arī Ziemassvētkos un Lieldienās.Nelielā Aizkraukles-Skrīveru draudze neļāva postīt Dievnamu, remontēja to un turēja kārtībā, cik spēja.Iegādājās
Padomju gados Tornis bija sašķiebts un atradās sliktā tehniskā stāvoklī.
Aizkraukles luterāņu draudzē svētīgi kalpojuši mācītāji:

1619 – 1653. – Johans Georgs Rehaufens (Joh. Georg Rehaufen)
1650. – 1660. g. – Justus Johans Otonijs (Justus Joh. Ottonis)
1664.- 1686..g. – Dāvids Ēbels (David Ebell)
1687. – 1696. – M. Mihaels Pretorigs (M. Michael Pratorius vai M. Michael Pretorig, no rokraksta kopijas)
1698. – 1706. – Bartolomejs Rēders (Bartholomaus Reder)

No 1711.g. līdz 1712.g. Aizkraukles luterāņu baznīca piederēja Kokneses draudzei (wurde die Gemeinde von pastor Kokenhusen bedient)

1714. – 1740.g. – Jakobs Frīdrihs Trēgelius (Trēģelītis) (Jacob Friedrich Tregelius)
1741. – 1747. – Pēteris Pīls (Peter Piel)
1748. – 1775. – Johans Fridrihs Forsmans (Joh. Friedrich Forsmann)
1776. – 1778. – Georgs Frīdrihs Līnings (Georg Friedrich Lienig)
1779. – 1795. – Johans Frīdrihs Tīmrots (Joh. Friedrich Tiemroth)
1796. – 1803. – Johans Karls fon Šrēders (Joh. Karl von Schroder)
1804 – 1818. – Johans Augusts Heislers (Joh. August Haussler) (1771.16.06. – 1818.)
1818. – 1840. – Karls Kristofs Neinkirhens (Karl Christoph Neuenkirchen) (1791.17.06. – 1840. vai 1841.)
1841. – 1865. – Teodors Johans Heislers (Theodor Joh. Haussler) (1815.19.03. – ?)
1865. oktobris – 1889. – Kārlis Roberts Auniņš (1834.18.06. – ?)
1869.04.05. – Johanness Teodors Kēlbrants (Johannes Theodor Kaehlbrandt)
1875 – 1888 -Vilhelms Georgs Ulrihs Harfs (Wilhelm Georg Ulrich Harff) (1840. 10.06. – ?)
1888. decembris – 1915. – Eberhards Savari (Savarijs) (Eberhard Savary) (1863.12.04. – 1919.g. lielinieku nogalināts)
1915. – 1925. – Fricis Brīdermanis
1925. 01.10. – 1942. – vikārs Kristofs Ādolfs Zemnieks (1894.14.01. –
1942. – 1044. – mācītājs Arnolds Lūsis, (vēlāk bij. ārpuslatvijas arhibīskaps (1908.30.12. – 1993.04.01.)
1944. – 1988. – mācītājs un prāvests Vilhelms Ozols (1914. 26.02. – 1999.16.02.)
1988. – 1989. – teoloģijas semināra students Oskars Bogdānovs
1990. – 1993. – palīgmācītājs Raimonds Sokolovskis (pašlaik kalpo Austrālijā Stratfildā Ev.Lut.Vienības draudzē mācītājs un iecienīts mūziķis)
1994. – 1997. – palīgmācītājs Uldis Matīss
1997. – 1999 – mācītājs Dainis Markovskis (pašalik kalpo Austrālijā Melburnas Ev.Lut.Svētā Krusta draudzē mācītājs)
1999. – 2000 – evanģēlists Ainārs Sprinģis (pašalik kalpo Aizkraukles Kristus spēkas evaņģēliski luteriskajā draudzē mācītājs un Sēlpils iecirkņa prāvests)
2000 – mācītājs Valdis Baltruks

Draudzes pamatuzdevums ir Kristus evaņģēlija sludināšana un kalpošana. Aizkraukles luterāņu baznīcā tiek organizēti dievkalpojumi katra mēneša pirmajā un trešajā svētdienā plkst.14:00, kristīgie svētki saskaņā ar kalendāru, kā arī kristības, iesvētības, kāzas, kā arī bēres. Tāpat ikgadēji kapusvētki un svecīšu vakari Skrīveru un Aizkraukles kapos, sadarbībā ar pašvaldībām. Papildu lielu ieguldījumu draudze velta baznīcas restaurācijai, kultūrvēstures un sakrālā tūrisma jomā.

Esam pateicīgi, ka visā draudzes dzīves laikā laika sprīdi Dievs ir uzticējis kalpot arī mums draudzes mācītājam Valdim Baltrukam un draudzes priekšniekam Jānim Lapiņam.